Poēma „Atraitnes dēls” Plūdonis jau bija iecerējis, strādādams par skolotāju, bet sarakstījis to tikai 1900.g., dzīvodams Rīgā. Kā dzejnieks pats izsakās, ierosmi šim darbam devusi doma par brāli, kas bija aizbraucis uz Pēterpili mācīties, bet, trūcīgos apstākļos dzīvodams, saslima un tikko nenomira.
Poēma stāsta par nabadzīga jaunieša traģisko cīņu izglītības dēļ un viņa bojāeju. Poēmas sarakstīšanas laikā latviešiem jau izaugusi sava inteliģence, kas izglītību bija ieguvusi Maskavas, Pēterpils, un Tērbatas universitātēs. Pēc izglītības tiecās arī darbaļaužu bērni, bet viņiem šis ceļš bija ļoti grūts, pat nesasniedzams. Ja tēvam bija „biezs” naudas maks, tad dēls varēja domāt par izglītību, ja tāda nebija, slāpes pēc izglītības bieži palika neremdinātas. Poēmā notēlotais jauneklis ir tās darba jaunatnes pārstāvis, kam nebija iespējams sasniegt zinātnes pili materiālo apstākļu dēļ. Ar viena jaunekļa tēlojumu ir tipizēta latviešu nabadzīgās jaunatnes cīņa par izglītību.
Poēma sastāv no trim galvenajiem posmiem: atraitnes dēla šķiršanās no mātes un brauciens uz Pēterpili, neatlaidīgā mācīšanās un cīņa ar trūkumu, slimība un nāve.
Pirmā aina uzrakstīta dialogā, tā tēlo jaunekļa atvadīšanos no mātes pirms došanās uz Pēterpili. Dēla un mātes sarunā atklājas viņu mājas apstākļi, viņu nabadzīgā dzīve un dēla nākotnes nodomi: Māte brīdina dēlu, jo zina, ka daudz grūtumu būs viņam jāpārvar, tomēr dēls nebīstas. Gaiša prieka un pārliecības pilns ir viņa mierinājums māmuliņai:
„Nesūro, māmuliņ, neskumdinies:
Pasaule taps tev vēl diža un plaša!”…
