Sieviete un Franču revolūcija

1789. gada 14. jūlijā, ieņemot valsts cietumu Bastīliju, sākas Franču revolūcija. Bastīlija jau ilgu laiku bijis ienīsts karaļa varas simbols, jo šeit pēc karaļa pavēles bijuši ieslodzīti daudzi rakstnieki un domātāji, kas kritizē absolūtisma varas sistēmu. Bastīlijas iekarošana ceļ tautas pašapziņu. Līdz pat šodienai Bastīlijas ieņemšanas diena ir Francijas nacionālie svētki. 1.
Sacelšanās, kurās nepiedalās masas, nav revolūcija; tajā jaunajos laikos ievērojama loma bija sievietei. Franču revolūcija sievietes stāvokli izmainīja ieguldījuma dēļ, ko tā bija devusi revolūcijai. Sievieti ‘pamodināja’ aicinājums pēc maizes, viņa tika iesaistīta vispārējā cīņā. Nav brīnums, ka sievietes bija Parīzes sacelšanās priekšgalā. Tikai pateicoties plašai sieviešu līdzdalībai, tauta guva uzvaru pār kroni. Viņas bija pirmās, kas 1789. gada 5. oktobrī nolēma maršēt uz Versaļu, tikai pēcpusdienā tām sekoja nacionālā gvarde. Šis ieguldījums netika ņemts vērā, un sievietes vispār netika pielaistas vēlēšanām, viņām netika dotas vēlēšanu tiesības.
Jau 1789. gadā revolūcijas dalībnieki saprata, ka revolūcija ir kaut kas vairāk nekā dumpis, ka tā prasa organizētas struktūras. Diemžēl sievietes palika ārpus tām – viņas neietilpa ne pilsoņu aizsardzības, ne nacionālās gvardes sastāvā, viņas nebija arī sapulču un politisko grupējumu locekles.
Simbolisks bija t.s. Kokardu karš 1793. gadā, kad sankilotu sievietes iesāka kampaņu par likuma pieņemšanu, kam bija jāuzliek sievietei par pienākumu valkāt trīskrāsu kokardi, kas kopš 1789. gada bija kļuvusi par valsts pilsoņu simbolu. Piespiest tās nēsāt nozīmētu atzīt sievietes par pilsonēm. Lielākā daļa vīriešu briesmas apzinājās: prasība par kokardēm ar laiku var pāraugt prasībā nēsāt sarkanas beretes, tiesības nēsāt ieročus, piedalīties vēlēšanās...
Tomēr revolūcija nenoliedzami panāca arī radikālas izmaiņas sievietes sabiedriskajā stāvoklī. 1789. gada deklarācija katram indivīdam piešķīra neatsavināmas tiesības uz ‘brīvību, īpašumu, sacelšanos pret jebkuru apspiešanu’. Sievietes, līdzīgi vīriešiem, varēja brīvi paust savas domas un pieņemt lēmumus. 1791. gada konstitūcija noteica vienādu pilsonisko pilngadību sievietēm un vīriešiem. Turklāt 1792. gadā sievietei tika atzīta tās neatkarība uzņemties līguma pienākumus. Viņai bija arī tiesības uz vienlīdzīgu kopīgā īpašuma sadalīšanu; tika atzītas arī mātes vienādas tiesības ar tēvu uz vecāku autoritāti.
Taču vislielākā nozīme bija 1792. gada likumam par pilsoņu statusu un šķiršanos, kas noteica abu laulāto draugu vienlīdzību. Francūzietes pirmo reizi ieguva tiesiskas personas statusu, un tas noteica būtiskas izmaiņas viņu sabiedriskajā pozīcijā.…