„Absolūta skaidrība nav iespējama – ne domās, ne valodā; un tomēr šis apstāklis nedrīkst kļūt par šķērsli, lai pēc tāda stāvokļa tiektos” – šī Vitgenšteica mācības kvintesence jau no pirmajām dotā teksta rindām uzrunā mani un rada vēlmi uzzināt kaut ko vairāk. Izteiktā doma, lai gan izraisījusi ne mazums strīdu lingvistiskās filozofijas jomā, manuprāt, ir ļoti pozitīva, ja to attiecina ne tikai uz valodu, bet dzīvi kā tādu. Proti, jebkurš racionāls un reālistisks prāts spēj saprast, ka diez vai pasaule un cilvēku attiecības kādreiz būs tikai tīras un labas, ka nepastāvēs meli, nodevība, skaudība un greizsirdība, tomēr tas neliedz mums darīt visu lai tiektos uz labo. Pārmaiņas bieži vien jāsāk no mazumiņa un pamazām jāievieš pašu dzīvēs un sabiedrībā, bet, tiecoties pēc labā, mēs radam attīstības ķēdi, rosinot arī citus uz pozitīvām pārmaiņām.
Ludviga Vitgenšteina „Lekcijā par ētiku” galvenais pārspriestais jautājums ir par valodas lietojumu un atbilstību apzīmējamajām lietām. …
