Vērtējums:
Publicēts: 13.03.2009.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Veltas Dravnieces dzīves stāsts', 1.
  • Referāts 'Veltas Dravnieces dzīves stāsts', 2.
  • Referāts 'Veltas Dravnieces dzīves stāsts', 3.
  • Referāts 'Veltas Dravnieces dzīves stāsts', 4.
  • Referāts 'Veltas Dravnieces dzīves stāsts', 5.
  • Referāts 'Veltas Dravnieces dzīves stāsts', 6.
  • Referāts 'Veltas Dravnieces dzīves stāsts', 7.
  • Referāts 'Veltas Dravnieces dzīves stāsts', 8.
  • Referāts 'Veltas Dravnieces dzīves stāsts', 9.
  • Referāts 'Veltas Dravnieces dzīves stāsts', 10.
Darba fragmentsAizvērt

Iepazīstoties ar manas omas – Veltas atmiņām, klausoties viņas dzīvē piedzīvoto, pat grūti noticēt, ka viņa ir tik daudz vēsturisku notikumu lieciniece un dalībniece.

Velta ir dzimusi 1930. gada 26. septembrī, Vārmes pagastā, rentnieku ģimenē. Kā jau tajā laikā bieži notika, arī šis pāris tika saprecināts, bet par meitiņas piedzimšanu visi bija priecīgi.
Kā jau rentnieku ģimenēs, pārcelšanās seko pārcelšanās uz citām rentes mājām. Velta sāk iet skolā, kad 3 gadus jau nodzīvojuši Šķēdes pagasta „Lejniekos”, skolotājas Freimanes privātskolā. Skolā vienā telpā mācas ap 20 skolēnu no 1. - 4. klasei. Par skolas sākuma gadiem Velta atceras tikai pirmos Ziemassvētkus, kad mamma ir nopirkusi zaļu zīda kleitu un viņai jāskaita pie eglītes pantiņš.
No 1940. gada notikumiem Velta atceras: ”Pienāca 1940. gads. Jauna politika. Kādu dienu papum jāaiziet uz pagastu. Atnāca mājās, abi ar mammu runā, ka slikti, visiem tiem kam nav savas mājas dodot 10ha zemes un mums iedalīti „Spārīši”. Bet tie tad piederēja Volmaņiem. Neņemt nevarēja, valdība tad tā lēma”. Velta nu sāk iet Vārmes skolā – salīdzinoši lielākā, kur katrā klasē būs ap 20 skolēniem.
Iedalītā zeme ir nekopta, krūmu un laukakmeņu pilna. Veltas tēvs skalda laukakmeņus, sakurot uz akmeņiem uguni, un tad, sitot ar āmuru, sadala tos. Bet vajag vēl zemi, jo tajos 10ha maz aramzemes.
Pēc gada sākās karš. Atkal mainījās vara. No „Spāriņiem” bija jāiet prom, tie tika atdoti atpakaļ Volmaņiem. Un viss ieguldītais darbs vējā.
„Tad mums iedalīja rentēt mācītāja māju ar vēl vienu ģimeni uz pusēm. Par to mums divas reizes mēnesī bija jābrauc uz Kuldīgu pēc mācītāja un pēc dievkalpojuma jāved atpakaļ. Un pēc tam divas reizes veda otra ģimene. Māja bija ģimenēm sadalīta uz pusēm. Pāri ceļam atradās mācītāja māja – liela, ar koridoru pa vidu, mājai bija daudz istabu, skaista veranda ar stikliem. Dārzā ābeles, ogu krūmi, ozolu un liepu aplis un daudz violetas vijolītes, kas pavasarī tā smaržo. Toreiz man tas likās dīvaini, ka mācītājam vajadzīga tāda māja, ja pats nebija uz vietas”, atceras Velta.

Autora komentārsAtvērt
Atlants