Aspazija 19. gadsimta beigu sabiedrību kā jauna meitene pārsteidza ar savu pārgalvīgo uzdrīkstēšanos, drosmi, uzstājību izrauties no iesīkstējušās dzīves. Kā viņa pati par savi saka: “Es vētras zvans esmu / Un zvanu negaisu.” Aspazija nāk ar savu pārliecību un ticību: nesamierināties ar dogmām, nepakļauties nospiedošai ikdienībai, iezvanīt jauno.
Aspazija sabiedrībā uzvanda mošanos no dziļa miega, kurš cilvēkus iedzinis vienaldzībā, samierināšanā. Viņa vairs nevēlas pakļauties varām, laipojot starp savām vēlmēm un citu uzspiesto, viņa alkst savas pilnības un mudina citu tiekties pēc ideāliem. Aspazija nosoda ikdienišķos cilvēkus, kuri pasauli uztver vienkāršoti, neredzot tajā ne auksto, ne karsto, tikai remdeno, cilvēkus, kas bīstas savu domu un kalpo citiem:
“Ikdienas cilvēki.
Jums drosmes nav, ne lepna naida
Pret ikdienību saslieties,
Jūs lielā pūļa spriedums baida,
Priekš tā Jūs drebot lokāties. …
