Psiholoģijā vajadzība tiek apskatīta kā kaut kā trūkums (deficīts) un kā nepieciešamība pēc kaut kā. Nepieciešamība visbiežāk tiek saprasta kā deficīts, kaut kā trūkums organismā un tieši tādā nozīmē tā tiek uzskatīta kā vajadzība.
A.Maslovs par deficītu sauc tās vajadzības, kuru neapmierinātība organismā rada tukšumu - tās jāpiepilda, lai saglabātu organisma veselību. A.Maslovs bez parastajām vitālajām vajadzībām pie deficītajām pieskaita arī vajadzību pēc drošības, piederības, mīlestības, cieņas, atzīšanas. Tomēr viņš atzīst, ka ne visas fizioloģiskās vajadzības var attiecināt uz šo grupu, piemēram, vajadzību pēc seksa, ekskrementu izvadīšanas, vajadzību pēc miega un atpūtas nevar samērot ar vajadzību pēc cieņas un mīlestības.
Deficīta novēršana noved pie sasprindzinājuma noņemšanas, homeostāzes atjaunošanās, līdzsvara un pašsaglabāšanās. A.Maslovs izdala arī otru vajadzību grupu - vajadzību pēc attīstības, sevis pilnveidošanas. Šī vajadzību grupa saistīta ar pašaktualizāciju, kura A.Maslova izpratnē ir nepārtraukta potenciālo iespēju realizācija. Interesanta ir viņa doma, ka personības attīstība ir atkarīga no tā, uz ko tā ir virzīta (“ieciklēta”) - uz deficīta likvidēšanu vai uz pašaktualizāciju. Tas izskaidro, manuprāt, to, ka vairums cilvēku, kuriem apmierinātas fizioloģiskās un drošības vajadzības, nebūt netiecas augšup pa pazīstamās A.Maslova vajadzību piramīdas kāpnēm un necenšas pēc pašaktualizācijas. …
