Mana ziņojuma tēma ir „ANO un pēckara perioda starptautiskās problēmas, to risinājums.”
Iesākoties II pasaules karam par neefektīvu kļūst Nāciju līga, kas izveidota 1919.g., lai nodrošinātu kolektīvo drošību tās dalībvalstīm, novērstu turpmākos karus un strīdīgos jautājumus atrisinātu sarunu ceļā. Lai gan Nāciju līga beidz pastāvēt 1946.g. 18.aprīlī, tomēr jau 1941.g. parādās apzīmējums Apvienotās Nācijas, kas apzīmē sabiedrotās valstis, kas cīnās pret Vāciju.1 1942.g. 1.janvārī tiek izdota Apvienoto Nāciju deklarācija, kas kļūst par pamatu ANO izveidē, tajā tiek ietverti arī Atlantijas hartas principi.
1944.g. Vašingtonā sanāk kopā 5 lielvalstis – ASV, Lielbritānija, Francija, Ķīna un PSRS, lai pārrunātu ANO izveidi, sadarbības principus, līdz 1945.g. arī turpmākās tikšanās ir tikai sarunu līmenī.
1945.g. 25.aprīlī San Francisko tiek izstrādāti ANO statūti, kas tiek parakstīti 26. jūnijā no 50 dalībvalstu pusēm2, ANO statūti stājas spēkā 1945.g. 24. oktobrī, kad šos statūtus ir ratificējušas 5 galvenās valstis un 46 dalībvalstis. ANO statūti sastāv no 19 nodaļām un 111 pantiem, kas nosaka organizācijas struktūru, principus uz kādiem tā balstās, virzienus kādā tā darbojas, pārvaldes mehānismu, dalībvalstu uzņemšanu utt…
