Vienlaikus ar Blaumani pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un šā gadsimta sākumā strādāja dzejnieks un prozists Jānis Poruks (1871 - 1911), literatūras romantiskā atzara pamatlicējs. Viņš lauza stereotipu par latviešu prozu kā lauku dzīves aprakstītāju, izgāja ārpus brāļu Kaudzīšu definētās telpas un ienesa literatūrā Rietumeiropā gadsimtu mijā valdošo garīgo un literāro strāvojumu elpu. Poruks bija viens no pirmajiem latviešu intelektuāļiem, kam izdevās izglītoties ārzemēs. Pateicoties kāda mecenāta atbalstam, viņš studēja Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā (1893 - 1894). Tur Poruks vācu valodā sarakstīja savu pirmo grāmatu - Nākotnes reliģija (1894), kurā apcerētas Nīčes un Tolstoja idejas.
Poruks sarakstīja aptuveni 150 stāstus un psiholoģisko romānu, kas, salīdzinot ar viņa īsprozas labāko daļu, ir mazāk veiksmīgs. Daiļrades sākumposmā tapa daļēji autobiogrāfiskais garstāsts Pērļu zvejnieks (1895), kuru var uzskatīt arī par pirmo romantisma manifestu latviešu literatūrā. Līdz tam prozā nebija sastopams pasaules literatūrā plaši izplatītais ceļa motīvs - pirmo reizi tas parādījās Pērļu zvejniekā, turklāt diezgan spilgtā formā - gan kā ceļojums telpā, tālu ārpus savas sētas robežām (trūcīgā lauku rakstveža dēla Anša Vairoga ceļš uz Rīgu, bet pēc tam, tāpat kā Porukam, uz Drēzdeni studēt mūziku), gan arī kā ceļojums sava "es" meklējumos. …
