Lai cīnītos par savu mūziku un līdz ar to par jaunu elpu vācu mūzikā, Šūmanis asināja kritiķa spalvu. Savas kritikas Šūmanis visbiežāk parakstīja ar pieņemtiem vārdiem, literāru tēlu nosaukumiem – Florestans un Eizebijs. Tā kā Florestants bija dedzīgs cīnītājs, bet Eizebijs – romantisks sapņotājs, tad viņu vārdus Šūmanis izvēlējās atkarībā no kritikas rakstura. Ar Florestana vārdu parakstītās kritikas bija nesaudzīgas. Tās netaupīja nevienu bezsaturīgas mūzikas aizstāvi, asi uzbruka mietpilsoniskas vai ārišķīgi spožas mūzikas sacerētājiem. Turpretim Eizebija kritikas bija miermīlīgas, prasībās piekāpīgas.
Šūmanis rakstīja ļoti saistošā valodā – noveles, dialoga un stāsta veidā. Savus rakstus par mūziku viņš ievietoja paša izdotajā “Jaunajā Mūzikas Avīzē.” Rakstos atspoguļojās Šūmaņa progresīvā cīņa par saturīgu un patiesi izjustu mākslu, pret konservatīviem aizspriedumiem un nemākulīgi komponētiem skaņdarbiem. Šī cīņa par labu jaunu mūziku norisa arī Šūmaņa fantāzijā dibinātajā “Dāvida brāļu biedrībā” (Dāvids – leģendārs dziesminieks.).…
