Bauru tautu jeb zemnieku kārta, kas dzīvoja Baltijas jūras austrumu piekrastē, baltvācu muižnieki un mācītāji apzīmēja ar vārdu latvieši. Lai gan vācu muižnieku apspiesti, latvieši nebūt nebija aizmirsuši, ka viņi kopš seniem laikiem ir savas zemes īstie kungi. Par to vislabāk liecina ilgās cīņas par savām tiesībām.
19.gs. piecdesmitajos gados Tērbatas universitātē mācījās aptuveni 30 latviešu, bet daudzi no viņiem uzdevās par vāciešiem, lai būtu neapgrūtinātas viņu studijas. Viņu starpā bija tādi, kas vairs nevēlējās pakļauties pārvācošanās spiedienam. Viens no viņiem Krišjānis Valdemārs, kurš 1854,gadā kļuva pazīstams ar to, ka pie savām durvīm bija piespraudis vizītkarti ar uzrakstu „C. Waldemar, Stud. Cam. Latweetis”. Vāciešos, saprotams, tas radīja satraukumu. Krišjānis Valdemārs Tērbatas universitātē izveidoja latviešu studentu pulciņu, kuri ne tikai atdzina sevi par latviešiem, bet arī vēlējas rosināt latviešu kultūras attīstību, raksta G. Apals autors grāmatai Jaunlatviešu kustība.1 Krišjāņa Valdemāra aktīvākie līdzgaitnieki bija Juris Alunāns, Jānis Jurjāns un Krišjānis Barons. Izšķiroša loma jaunas tautas kustības tapšanā bija avīzei „Mājas viesis”, ar kuras redakcijas starpniecību izveidojās kontakti starp Rīgas un Tērbatas pulciņiem.…
