Daudz domājot, aizelsos līdz savam dārziņa un spogulī, netīši ieskatoties, pamanīju virsējo kāpostlapu sirmumu. Caur īso ogļu ceļojumu braukdams, fiziski novecoju garīgo sāpju apjēgšanā. Mazā liesma pārvērtās ugunsgrēkā, iekšēji degu, bet degu apgaismots.
No tā brīža neesmu tikai kāda dārza kāpostgalva, kura lemj nez ko, nez kam domātu, bet esmu par kopējā labuma un vienlīdzības cīnītājs.
Nelasiet manas tiesības, es tās zinu. Es pat zinu savu pienākumu. Es – kāpostgalva, kura zina kā vajag un ko grib. Es vairs neesmu ogļracis.
…
