Līdz ar Otrā pasaules kara beigām Martins Heidegers (1889-1976) pievērsās diskusijām par mākslu, uzskatot, ka tā satur negatīvu rietumu kultūras ietekmi. Turklāt par spīti neskaitāmajiem estētikas mēģinājumiem pētīt mākslu un skaisto, kā norādīja Heidegers, tai nav izdevies mākslai piekļūt vai palielināt tās novērtēšanas arsenālu. Barneta Ņūmena (Barnet Newman) vārdiem sakot, tas tikai norāda, ka ‘’estētika noder māksliniekam tāpat, kā ornitoloģija putnam’’ . Heidegers estētiku sauc par pieredzi, kurā māksla mirst jau gadsimtiem ilgi. Tas gan nenozīmē, ka māksla būtu uz izzušanas robežas – šāds iznākums iespējams vienīgi gadījumā, ja arī turpmāk estētiskā pieredze paliek vienīgais mākslas elements. Citiem vārdiem sakot, māksla mirst kā estētika, un tas ļauj rasties mākslai kā kaut kam citam, ne vairs subjekta pārdzīvojumam par objektu.…
