Cilvēka prāts sevī ietver tādu daudzveidību, ka līdz ko cilvēks nespēj pats vairs to kontrolēt, tā pārņem cilvēku, liekot darīt un uzvesties neprātīgi, gluži kā tas notika ar Pegiju, kad viņa nespēja pati vairs kontrolēt savu uzvedību un viņas emocijas svārstījās no histēriķes un pašnāvnieces līdz mīlīgai namamātei un rakstnieka fanei. Treškārt, lieta, kas lika man vēlreiz apdomāties, ir tā, ka mēs nevaram zināt, kādi cilvēki atrodas ap mums. Mēs nevaram noteikti zināt, kas darās tava oponenta galvā. Ir visai iespējams, ka mums apkārt atrodas vairums psiholoģiski slimu cilvēku, kamēr mēs paši to neapzināmies. Piemēram, Pegija mierīgi brauca uz pilsētu, veikaliem iepirkties, un neviens pat nenojauta, ka viņa kaut ko ir izdarījusi.
Kopumā šī izrāde man deva vēl nepieredzētas emocijas. Es it nemaz nenožēloju, ka devos uz šo izrādi un noteiktu to ieteiktu it visiem noskatīties, kamēr tā vēl ir šī teātra repertuārā.
…
