Administratīvo tiesību avoti Latvijā

Pasaulē eksistē (pastāv) dažādas tiesību saimes, lielākās un pazīstamākās no tām ir romāņu – ģermāņu, anglosakšu, sociālistisko un islāma tiesību saimes. Katrai tiesību saimei ir raksturīga noteikta struktūra un noteikti tiesību avoti. Latvijas, kas šobrīd ir moderna demokrātiska valsts, tiesību sistēma pieder pie romāņu – ģermāņu tiesību saimes. Modernā demokrātiskā valstī viena no galvenajām vērtībām ir cilvēktiesības. It īpaši tas jāuzsver personas attiecībās ar valsti, jo valstij ir deleģēta vara, lai sabalansētu divus pretmetus - indivīda un sabiedrības intereses, papildus jāmin, ka dažkārt šie pretmeti var arī būt elite un masas.
Valstij, lai realizētu savu lomu (funkciju), nepieciešamas „rokas”; šīs „rokas” ir valsts pārvaldes institūcijas (izpildvara), kuras realizē likumdevēja gribu. Tā kā izpildvarai ir nozīmīga loma un lielas pilnvaras, tad ir jābūt strikti noteiktām izpildvaras rīcības robežām un jābūt kontrolei pār tām. Šīs rīcības robežas un kontroli reglamentē administratīvās tiesības. Jāatzīst, ka administratīvās tiesības ir valsts „produkts”, kas izrietēja no valsts varas centralizācijas. Iepriekš vietējo pārvaldi nodrošināja vasaļi, jaunajos apstākļos - valsts ierēdņi. Sākumā gan administratīvās tiesības tika sauktas par policijas tiesībām. Tas gan nebija tādā izpratnē kā mūsdienās, kad ar policiju saprot atsevišķu valsts izpildvaras iestādi, kura realizē noteiktas funkcijas, kuras saistās ar valsts iekšējās kārtības un drošības nodrošināšanu. Sākotnēji ar policijas tiesībām saprata zinātni par valsts iekārtu un pārvaldes mākslu. Vārds policija ir jāsaista ar sengrieķu polītija (valsts (polises) pārvalde).
Par administratīvajām tiesībām Latvijas teritorijā varam runāt līdz ar 19.gs. beigām, kad Baltijas novadā notika Policijas reforma. Muižām tika atņemtas kārtības sargāšanas funkcijas, kuras tika nodotas apriņķu policijas priekšniekiem, t.i., valsts ieceltām amatpersonām, viņu pakļautībā uz vietām atradās „urjadņiki”.…