Par vienu no galvenajām 17.gadsimta mākslas stilistiskajām sistēmām kļuva baroks, kas galvenokārt saistās ar katolicisma un feodālisma kultūru. Baroks aizsākās Itālijā ap 1630.gadu un absolūtisma ziedu laikā (17.-18.gs.) uzplauka arī citās Eiropas zemēs, kur valdošie sociālie spēki bija muižniecība un katoļu garīdzniecība, tur, kur šie nosacījumi nebija vai nebija pietiekami spēcīgi, dominējošo nozīmi mākslā ieguva reālisms, kā tas bija Holandē.
Gan arhitektūrā, gan tēlotāja mākslā baroks tiecās pēc iracionālā, centās ietekmēt skatītāju ar dramatisku saspringtību, formu ekspresiju. Tēlotāja mākslā sižeti tika traktēti ļoti vērienīgi. Mākslinieki labprāt attēloja mocīšanas ainas, ekstāzes situācijas, triumfa un uzvaras spozmi. Baroka māksla no jauna tur vērtē svētbildes un veicina reliģiskās mākslas uzplaukumu. Baroka māksla sekmē kaislīgus un spraigus mitoloģiskos sižetus. Cilvēks baroka mākslā ir pasaules daļa, sarežģīta personība, kas pārdzīvo konfliktus. Baroks vairs neievēro renesanses laika harmoniju, lai radītu lielāku emocionālu iespaidu uz skatītāju. Barokā ir bagātīgi liektu līniju ritmi, apjomu pārejas, masu dinamika un saistība ar apkārtējo pasauli.
Baroks tiecas apžilbināt un pārsteigt, to raksturo svinīgums, iztēles brīvība, ornamentāla pārbagātība.
Monumentālā, dekoratīvā kompozīcija (mākslinieks meklē mērogu, kas pārspēj dabu) attēlo virpuļojošu spirāli vai augšupkāpjošu diagonāli. Kustībā ierautie motīvi un figūras izdalās uz gaišā fona. Autori akcentē rotājumus, un drapērijas plivinās šķietamā nekārtībā. Tomēr žestu un skatienu mija piešķir barokālajai kompozīcijai vienotību. Nestabilā telpa padziļinās, un skatienam paveras iluzora perspektīva, kas atklāj tās arhitektonisko struktūru. Glezniecība rada vizuālu pārsteigumu un piedalās mākslas veidu sintēzē.…
