11. gs. Eiropas garīgajā dzīvē iezīmējās lūzums, izmaiņas, kuru sekas toreiz paredzēt nevarēja neviens-nedz pāvesti, nedz teologi, nedz citi zinātnieki. Te pamazām ienāca antīkais, arābu, jūdu un austrumu garīgais mantojums, kas deva impulsu filozofiskās, dabaszinātniskās un mistiskās domu attīstībai. Tā laika garīgajos centros (piem., domskolās) sāka veidoties jaunie iz glītotie slāņi.
12. gs. bija intelaktu ālo atklājumu laikmets. Tajā laikmetā bija tā gadsimta valoda-latīņu valoda, kurā dzejnieki un domātāji sacerēja savus darbus. Šo valodu izmantoja visas Eiropas izglītotie slāņi. Latīņu valoda 12. gs. teologiem un filozofiem bija dzīva, un 13. gs. tā uz piecsimt gadiem kļuva par precīzo un skaidro valodu visiem izglītotiem cilvēkiem.…
