Eliadi kā reliģiju vēsturnieku interesē konkrēti reliģiski fenomeni, kas parādās vēsturē, jo aplami būtu runāt par tīro reliģisko faktu, kas ir ārpus vēsturiskā konteksta; reliģiskā pieredze vienmēr izpaužas vēsturiskā formā. Pēc paša pētnieka vārdiem, tas, ka svarīgākie reliģiskie jēdzieni un tēli ir tikpat veci kā domājošs un reflektējošs cilvēks, nenozīmē, ka vēsture neietekmē pašu reliģisko
pieredzi. Tieši otrādi: visas cilvēka dzīves jomas atspoguļojās reliģiskā pieredzē. Vēsturiskie notikumi
atvēra cilvēkam jaunus un daudzveidīgus eksistēšanas veidus, piedāvāja jaunas pasaules maģiskās un
reliģiskās interpretācijas iespējas5. Eliade pieļauj, ka, neskatoties uz daudzu simbolu universālo raksturu, liela daļa no tiem tikuši noformēti noteiktā vēstures posmā un izplatījušies no noteiktiem kultūras centriem6.
Savā slavenajā darbā “Traktāts par reliģiju vēsturi” (oriģ. Traite D'histoire Des Religions) Eliade analīze atsevišķas simbolu grupas: Debess, Saules, Mēness, Ūdens u. tml. Šie arhetipi Eliades darbos tiek saukti par paterniem. Pats zinātnieks atzinās, kā “Traktātā” viņš tikai iezīmē struktūru; reliģisko parādību vēstures problēma ir viņa nākama darba priekšmets7.
Par tādu darbu kļūst Eliades pētījums ”Ticējumu un reliģisko ideju vēsture”. Eliade parāda cilvēces vēsturi kā sava veida arēnu, kur nepārtraukti norisinās hierofānija – sakrālā izpausme, manifestācija cilvēka un sabiedrības dzīvē. Tas ir viens no centrālajiem jēdzieniem M. Eliades
koncepcijā.…
