„Bezdarbībā Aija bija iegrimusi tādā mērā, ka necieta arī, ka Jānis strādāja.” Aijai nepatika, ka bērni tuvojās Jānim, jo „Aija gribēja bērnus paturēt savā pusē, lai tie kaut ko neizpļāpā par viņas agrāko dzīvi.”
Pakalni Jānim pastāsta par Aijas un Aizupju Jura attiecībām. Jānis Aiju piekodina, lai viņa nelaižot Juri viņu mājā.
Drīz vien Jānis saņem vēstuli, ka var doties uz mežu taisīt lazdu stīpas. Pēc pāris nedēļām, atbraucot no meža, Jānis pārsteidz Aiju. Tumsā no istabas izlavās Juris. Jānis ieslīgst dziļi sevī, pārdomājot, vai bija vērts saistīt savu dzīvi ar Aiju.
Jāņa naivums, cerība un ilgas pēc Aijas mīlestības darīja Jāņa mīlestību aklu. Kā Jānis bija maldījies. Viņam vajadzēja to pusaugu meiteni, ko bija reiz jaunībā iemīlējis un visus šos gadus turējis savā sirdī un sapņos. Bet šī Aija bija pavisam citāda- labumu meklētāja, slinka, brutāla, vēsa un piedevām kaprīza. Būdams precējies ar Aiju Jānis tomēr vairāk bija viens.
Neizturot šādu dzīvi un ar lielu nožēlu, Jānis izdara pašnāvību.
Literārā darba autora valoda ir interesanta, bagāta. Viegli uztverams darbs, tikpat viegli un ātri lasās. Darba noskaņa diemžēl ir traģiska. Radās vēlme pēc citādām beigām.
Visnozīmīgākie tēli Aija, Jānis un arī Ieviņa, kura likās visjaukākais tēls šajā romānā. Visvairāk dusmas izraisīja ne pati Aija, bet drīzāk pats Jānis ar savu jaunības sapni par ģimenes dzīvi ar Aiju, ko viņš vēlas piepildīt pēc vairākiem gadiem. Sapnis nepiepildās, bet nāk novēlota atziņa, ka „Mīlestība tikai tik ilgi ir īsta .., kamēr tā ir pilnīgi akla.”.
…
