Seksualitātes un ķermeņa konstrukcija mākslā. Fotogrāfijas piemērs

Līdz 18. gadsimtam stratēģijas, kādu ietvaros tiek runāts par seksualitāti, ir atsvešinātas no indivīda psihiskās dzīves. Šie dažādie aspekti ir (1) sociālpolitiskais skatījums, - saistībā ar varu – politiskās varas attiecībām, kas mainās, ja tiek mainītas seksuālās attiecības; (2) pornogrāfiskais – kad seksualitāte tiek reducēta līdz dzīvnieciskajam, neķītrajam, turklāt tādam, kas izraisa baudu (visos laikos ir bijusi pornogrāfiska rakstura literatūra, attēli taču tā kā priekšstati par neķītro atšķiras gan vēsturiski, gan reģionāli, gan dzimumiski, tad pornogrāfijai ir diezgan nenoteiktas robežas, un zinātniskais skatījums), un (3) baudu neizraisošs, “sauss”, ar latīņu valodas izmantojumu kādos medicīniskos pētījumos.
1886. gadā tiek izdots Riharda fon Krafta-Ebinga darbs “Psychopathia sexaulis”, kur parādās klasificēšanas mēģinājumi, lai gan pati seksualitāte vēl nav izpētes objekts. Savukārt Ivans Blohs 1906.gadā ievieš jēdzienu “sexualwissenschaft” – “zinātne par seksualitāti”. Jaunā zinātne strauji attīstās saistībā gan ar zinātniskajām izstrādēm, gan ar sabiedrisko ievirzi seksuālajā reformācijā un apgaismībā. Seksoloģija pamatā tiek izprasta kā medicīniska disciplīna ar ievirzi uz bioloģisko, psiholoģisko, pat etnogrāfisko aspektu.
1926.g. nāk klajā Vilhelma Reiha darbs “Orgastiskā potence”. Te iezīmējas jauna tendence – seksualitātē tiek iestrādāts orgasms kā vispārīgs veselības indikators. Mainās priekšstati par perversiju, piemēram, masturbācija vairs nav perversa, bet gan viens no baudas gūšanas veidiem, kā arī citas pataloģijas un normas tiek relativizētas.
“Līdz Freidam un psihoanalīzei dominē seksualitātes stratēģijas, kas raksturojamas ar sievietes un vīrieša histerizāciju; bērnu pedagoģizāciju – pirmsseksuālā perioda atzīšana un nevainīgās būtnes ievešana seksuālajā dzīvē (“pareiza seksualitāte”); vairošanās socializācija; baudu psihiatrizācija. ”
Šīs līdz tam pastāvošās sistēmas un izstrādes sagatavoja augsni psihoanalīzes kā disciplīnas izveidei, un “jaunais ir pats Freids – tas, kurš rada sevi pašu izveidojošo psihoanalīzi ”.
Freida darbs “Trīs apcerējumi par seksuālā teoriju”, 20.gs. sākumā rada viņam panseksuālista slavu, taču tas ir pārpratums - atklājas, ka Freidu interesē nevis seksualitāte, bet seksuālais un kā tas saistās ar sabiedrības funkcionēšanu.

…