Grāmatas autors Čarlzs Hendijs rakstīšanai pievērsies pusmūžā, jo „ne visai patika tā pasaule, kuru jau manīju veidojamies, taču ar nevēlēšanos to piedzīvot nekas nebija līdzēts.” 1
Darbā autors ar metaforas „zilonis un blusa” palīdzību uzskatāmi lasītājam parāda atšķirības starp lielajām (dažkārt pat milzīgajām) organizācijām un indivīdiem, kuri darbojas ārpus tām, jeb kā darbā formulēts - „portfolio dzīvi dzīvojošiem”2 cilvēkiem. Rakstnieks savu atmiņu apkopojumu sācis aprakstot bērnības dienas sieviešu kompānijā un jaunības gadus „vecās pasaules skolā”3, kurā autors daudz uzzināja par „varas izmantošanu bez atbildības sajūtas”4. Viena no nozīmīgākajām atziņām šinī dzīves posmā- „būtiski svarīga dzīves sastāvdaļa- saņemt no kāda ko tu cieni, „zelta sēklu” pēc iespējas jaunākā vecumā”5. Pēc autora domām tas vairo un spēcina cilvēka pašpaļāvību. Saņemot šo „zelta sēklu” no sava internātskolas klases audzinātāja, autors notic savām spējām, tas palīdz iestāties un turpināt mācības Oksfordā. Tomēr veiksmīgi to absolvējot, esot laimīgam un apmierinātam, rodas pamatotas šaubas par to, ka „ pasaulē cilvēkus neinteresē tas, kur tu esi mācījies un kādus eksāmenus kārtojis.…
