Tikumu, tikumības jēdziens saistīts ar vārdiem tīkams un tikt(derēt, derīgums). Tikumisks cilvēks ir patīkams, čakls, viņam piemīt pozitīvas rakstura iezīmes, ir godīga sirds, un viņš savu darbu veic pēc labākās sirdsapziņas. Vispārinātā nozīmē vārdu tikums lietoja Atis Kronvalds kā uzvedības, morālo, dvēseles īpašību kopumu, apzīmēdams to ar vārdu tiklība. Šo vārdu 19. gs. 80.- 90. gados aizstāja tikumība, ar to izsakot arī ētiku un morāli( tikumu mācība). Senākā vēsturē jēdzienam tikumība vairāk atbilda goda jēdziens. Tikuma jēdziens dažkārt tiek lietots rakstura vietā, arī kā dvēseles īpašību kopums (cilvēka, ģimenes un tautas tikums).
Tikumība ir abstrakto tiesību kā tēzes un moralitātes kā antitēzes sintēze. Tikumība ir brīvības ideja. Hēgelis atzīst ētisko ģenialitāti, kad tikums ir virtuozs, kad tikumība īsti vēl nav izveidojusies. Ģimene ir tikumības pirmā šūniņa, jo cilvēks ir dzīvas, ar mīlestību saistītas sabiedrības loceklis.
Dažkārt tikumību raksturo kā stratēģisku un ētisko būtību izteicošu. Šādā aspektā varam runāt arī par netikumisku morāli, piemēram, fašistisko, rasistisko, staļinisko, diktatorisko un vardarbīgo režīmu, sātanisko sektu sludināto morāli. Ikdienas valodā, arī masu komunikācijas līdzekļos un dažkārt arī zinātniskajā literatūrā jēdzienu ētika, morāle un tikumība īpatnam lietojumam netiek veltīta īpaša uzmanība.…
