Secinājumi:
Dž. Boulbijs grāmatā „Drošais pamats” skaidro, ka pieķeršanās uzvedība ir jebkuras darbības forma, kuras rezultātā cilvēkā izveidojas noturīgas pieķeršanās citam skaidri identificētam indivīdam.
Pieķeršanās ir uzvedības un personības pamatstruktūras veidošanās avots, tā
veido cilvēka attieksmi pret pasauli un savas vietas apzināšanos tajā
Bērna pieķeršanās pieaugušajam izveidojas jau dzīves pirmajos mēnešos, jo
rūpes un atbalsts pirmajā dzīves gadā ir pamats, uz kura veidojas pieķeršanās.
Bērna pieķeršanās uzvedību aktivizē sāpes, nogurums.
Pieķeršanās uzvedība rada noteiktas emocijas indivīda apziņā. Izjūtu veidu
ietekmē attiecību veids starp indivīdu un personu, kam tas ir pieķēries. Labu attiecību gadījumā šīs izjūtas ir prieks un drošības apziņa. Ja attiecībām draud briesmas, cilvēks izjūt greizsirdību, nemieru un dusmas. Attiecību saraušana izraisa bēdas un depresiju.
Tiek izdalīti trīs pieķeršanās modeļi, pirmo raksturo droša pieķeršanās, kas
apliecina bērna paļāvību uz to, ka viņa vecāki būs pieejami, atsaucīgi un izpalīdzīgi grūtās vai biedējošās situācijās; otro pieķeršanās modeli raksturo trauksmaina pretestība; un trešajam pieķeršanās modelim ir raksturīga bailīga izvairīšanās.
…
