12. gadsimtā Rietumeiropas valstu bruņiniekiem piederēja lielas zemes platības. Zemnieki maksāja saviem kungiem nodevas. Ar laiku brīvo zemju pietrūka, tāpēc bruņinieki devās karagājienos uz austrumiem, kur pakļāva arvien jaunas un jaunas tautas. Tolaik visi Rietumeiropas iedzīvotāji bija kristieši, bet Austrumeiropā izplatīta bija pareizticība- to bija pieņēmuši Krievzemes iedzīvotāji, kā arī daudzi Latgales novadu un zemju kungi, labieši un bajāri. Rietumeiropa atzina tikai kristietību, tāpēc nešaubīgi uzskatīja, ka katoļu ticības uzspiešana pagānu tautām „ar uguni un zobenu” ir Dievam tīkams darbs. Katolisko invāziju Ziemeļeiropā aizsāka vācu bruņinieki, kaut gan zemes gar Baltijas jūru tīkoja sagrābt arī dāņu un zviedru bruņinieki, katoļu baznīcas kalpi un tirgotāji- Baltijas jūra bija kā logs uz Rietumeiropas tirgu, jo pārvietot preces pa sauszemi nebija izdevīgi, tas bija nogurdinoši un bīstami. No austrumiem šīs zemes iekāroja Polockas un Novgorodas valdnieki, kas centās pakļaut latgaļus, lībiešus un igauņus. 12. gs. viņiem izdevās šīs ciltis piespiest maksāt nodevas. Savukārt Latgales novadu kungi ar savām karadraudzēm atriebdamies siroja Pleskavas zemēs.
Tajā laikā Latgales zemēs jau bija izveidojušās vairākas administratīvi politiskas vienības ar valstiskuma iezīmēm: Jersika, Tālava, Koknese, Imera un Atzele. Jersiku un Tālavu, kā arī Koknesi varēja dēvēt jau par senvalstīm. Latgales lielkungs bija Visvaldis, kura pils atradās Jersikā, kas aptvēra plašu teritoriju- tā daļēji aizņēma mūsdienu Daugavpils, Preiļu, Rēzeknes, Jēkabpils, Aizkraukles un Madonas rajona teritorijas, aizsniedzot Gaujas vidusteces apvidu Cēsu rajonā. (Ķēniņš, I. Latvijas vēsture pamatskolai)
…
