Manuprāt visprecīzākā masu mediju definīcija varētu būt “starpposms un uzskatu veidotājs starp sabiedrību un valsti”. Mūsdienās mediju loma politiskajos procesos ir tik ļoti palielinājusies, ka ne veltīgs ir teiciens, ka mediji ir valsts “ceturtā vara”. Tam par pamatu kalpo fakts, ka tikai rets sabiedrības loceklis dienā ne reizi neieskatās avīzēs, neklausās radio vai neskatās TV. Līdz ar to šiem medijiem rodas iespēja veidot tēlu, kas tiek pasniegts sabiedrībai, tā veidojot tās uzskatu sistēmu.
Vēl viens piemērs, ka mūsdienās masu medijus vērtē par ļoti ietekmīgu ieroci politiskajās cīnās ir mediju kontrole. Veidojot sabiedrības viedokli ikviens žurnālists var izmantot visdažādākos līdzekļus, arī neatļautus, tādēļ ir noteikta mediju kontrole. Tā izpaužas kā tehniskā regulēšana, strukturālā regulēšana, arī satura regulēšana. Tieši satura regulēšana nosaka to, ka jāatspoguļo vairāki viedokļi, lai rastos to sadure.
Pastāv gan valsts, gan privātie mēdiji, tomēr kā vieni, tā otri pauž “sev izdevīgu” (naudas devējiem izdevīgu) viedokli. Latvijas gadījumā kā piemēru varam minēt laikrakstu “Diena”, kuru saturiski analizējot neapšaubāmi redzama politiskās partijas “Tautas Partija” viedokļa paušana. Tas, ka mūsdienās tik ļoti pietrūkst neatkarīgu masu mediju ļoti atsaucas uz sabiedrības kopējo viedokli. Tranzītperioda valstīs, kur objektīva viedokļa paušana būtu sevišķi svarīga demokrātijas konsolidācijas procesā, masu mediji ir sevišķi atkarīgi no naudas devējiem, līdz ar to nav iespējama objektīva viedokļa paušana. Šeit atkal varam minēt Latvijas gadījumu- faktiski neviens masu medijs (ieskaitot valsts kontrolē esošo “Latvijas Vēstnesi”) nav neatkarīgs un pauž sev vai saviem naudas devējiem izdevīgu kursu. Un šeit būtiska loma ir tieši žurnālistiem.…
