Andreja Upīša romānā “Zaļā zeme” tiek atainots, kā izmainās lauku ļaužu dzīve, kad sāk veidoties kapitālisms. Zemnieki var apsaimniekot zemi, nemaksājot par to renti, bet atpērkot to no lielkungiem, tādejādi, zemnieki kļuva sociāli un ekonomiski neatkarīgāki. Zeme joprojām dod lielu peļņu tās īpašniekiem. Lielos zemes īpašniekus neapmierināja tas, ka “sīkajiem” zemniekiem ir tiesības izpirkt zemi un tādēļ tie kļūst par konkurentiem. Taču šādai konkurencei ir arī labums, palielinājās izvēles iespējas, kaut vai starp to, kur kalpot: “Bet visi saka: Rijniekos viņai būs bada maize: zemīte maza, un kā to pašu aprušina. Saimniece guļ līdz brokastlaikam, saimei vasaras vidū tauku putra. Pats ar tām pagasta darīšanām pa krogu vien, algu – pa divdesmit kapeikām, pa pusrublim, vairāk nevar dabūt. Brīviņos gaļa sešas reizes nedēļa, darbs – tas nu gan, bet par to kapeiku nevienam nenoraus.”
Sīkie zemnieki, kas nespēja atpirkt zemi, joprojām bija zemes īpašnieku pakļautībā: “... mēs visi, kam zeme nav, esam piesieti pie tiem, kam viņa ir.”. Tas deva rīcības brīvību zemes īpašniekiem, viņi savus kalpus varēja izrīkot kā vēlas un par mazu atalgojumu, neskatoties uz to, ka viņi varēja izvēlēties, kur kalpot, katrs lielkungs vēlējās, lai tiktu ieguldīts lielāks darbs par mazāku samaksu: “Cik ilgi tu domā šitā mētāties pa pagastu un taisīt tos saimniekus bagātus?…
