Lai gan Eduards Veidenbaums ir 19. gadsimta beigu dzejnieks, tomēr viņa darbi joprojām arī 21.gadsimtā ir saglabājuši apbrīnojamu aktualitāti gan saturā, gan stilā. Viņa dzejā nav 19. gadsimtam raksturīgā sentimentālisma, viņš necildina tautu dēlus un neceļ „gaismas pilis”. Veidenbauma dzeja ir pilna asuma, spriedzes un pat izaicinājuma un naida. Neapmierinātība ar valdošo iekārtu un tautas kūtrumu Veidenbaumu mudina rakstīt tieši tādu dzeju, kādu viņš rakstīja un kuru tajā laikā nedrīkstēja iespiest, tā nevarēja izspiesties cauri cenzūras sietam.
Manuprāt, šodienas Latvijā ļoti aktuāla tēma ir no dzejoļa ‘’Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks’’. Dzejolis ir savā ziņā alegorisks, bet ļoti spilgti mūsdienu situāciju pauž rindas
‘’ Virs zemes nav laimes , tik zvēru pulks bļauj,
Viens otram iz mutes tie maizi sev rauj,
Un priecīgs ikkatris, kad vēders tik pilns,
Kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts. ‘’
…
