Ievads
Mēģinājumi pārvarēt XIX gadsimtā plaši izplatījušos eklektismu, kas kavēja arhitektūras attīstību, sākās ar jūgendstilu – arhitektūras un mākslas virzienu, kas radās pašās XIX gadsimta beigās.
Jaunais virziens, apliecinot sevi laikā no 1890. gada līdz 1905. gadam, dažādās zemēs guva dažādus nosaukumus: Francijā to dēvēja par art nouveau (modernā māksla), Vācijā – par jūgendstilu (arī Latvijā to pieņemts dēvēt par jūgendstilu), Austrijā – par secesiju stilu, Itālijā – par Liberty stilu, Anglijā un Krievijā – par moderno stilu.
Lai kā, visās zemēs jaunā stila mērķis bija izbeigt eklektismu un radīt jaunu, vienotu stilu.
Raksturīgākās iezīmes
Liela uzmanība tika pievērsta jaunajiem būvmateriāliem – metāliem, dzelzsbetonam, stiklam, bet ēku apdarē – keramikai un glazētiem podiņiem.
Ēkas plānojumā un kompozīcijā centās lauzt novecojušos principus un izstrādāt jaunus.
Celtņu grupējumos, logu un durvju ailu izkārtojumā jūgendstila arhitekti deva priekšroku asimetrijai [simetrijas trūkums]. Bieži bija vērojama tendence atsegt celtnes konstruktīvos elementus, bet ne pilnīgi.
Līnija ir jūgendstila ornamenta raksturīgākais elements, kas bieži izpaudās florālajā ornamentā - ūdensaugu motīvos, stilizētos purva stādos, liliju, īrisu, tulpju, orhideju ziedu un kātu izliektajās kontūrās. …
