„Es vienmēr būšu pusceļā uz tevi, jo mīlestības ceļam gala nav ”, jo vairāk soļus speram, jo vairāk paliek. Tas mani nebiedē, kaut plikām, nodilušām kājām, mērošu šo nebeidzamos ceļu.
Bieži vien mēs domājam, ka spējam, ka varam, ka pierādīsim un sasniegsim šo ceļa galu, tomēr beigu beigās mēs esam paklupuši pusceļā un sūdzamies par grūtībām, kas mums bija jāpārvar un izrādās, ka atpakaļ ceļam pietiek tikai ar vienu vien soli. Mēs esam vāji un nekad nebūsim pietiekoši tuvu galam, jo mums patīk steigties un spert lielus soļus. Un tā atkal un atkal mēs nonākam uz turieni, no kurienes sākām. Zaudējot cerības, salaužot sapņus, pieviļot viens otru. Visi zaudējumi un kritieni mūs norūda un no tiem nebūt nav jābaidās. Dažreiz mēs nenostājamies uz pareizā ceļa pretī īstajam cilvēkam, bet beigu beigās tas atrod mūs pats un, tad mēs saprotam visas kļūdas, kuras pieļāvām. Saprotam, ka šis ceļš ir jāizbauda, nevis jānes kā nasta, jo to ejot mums paliek skaistākās atmiņas, kuras jebkad mums ir bijušas. …
