Centrālie jautājumi ko risināja pārstāvji, bija: „Par ko var kļūt cilvēks?” ”Kā personība var realizēt savu potenciālu?” Par pētījumu centru kļuva vesela, radošā personība ar tās pašrealizācijas, pašaktualizācijas un pašizpildījuma iespējām.
Šī virziena līderi bija K. Rodžerss, A. Maslou, G. Olports un š. Bēlers.
Vislielāko ieguldījumu humānistiskās psiholoģijas attīstība devis amerikāņu psihologs Abrahams Maslou (1908-1970).
Pamatideja, ko Maslou mēģināja atrast, bija doma par to, ka visiem cilvēkiem ir jādod iespēja brīvi izvēlēties savu likteni un veidot sabiedrību, kas ļautu to izdarīt. Meklējot šīs problēmas risinājumus, viņš bija spiests dziļi izanalizēt psiholoģijas zinātni. Viņš nepiekrita biheiviorisma pamattēzēm, atzīmējot, ka „...piemēram, 99% no tā, kas ir uzrakstīts tā saucamajā iemācīšanas teorijā, vienkārši nav pielietojams attīstībā esošai cilvēka būtnei”. Maslou secina: „Iemācīšanas teorija vienkārši nav pielietojama cilvēka būtnei, kas virzās uz iespējamo pilnību.” Tātad cilvēks, kurš sāk apgūt kādu jaunu lietu savā dzīvē, piemēram, mācīties kādu jaunu svešvalodu-franču, nevar uzreiz sākt ar franču daiļliteratūras lasīšanu, bet gan ar pirmajiem sarunvalodas vārdiem, pamazām sāk mācīties gramatikas likumus un laikam ejot cilvēks jau ir tik tālu attīstījis savas zināšanas dotajā virzienā, ka viņš var ari sākt lasīt daiļliteratūru franču valodā, cilvēkam viss jaunais ir jāapgūst pakāpeniski. …
