Cilvēku un dabas vienotība.
Poēmā autors atklāj, cik ļoti cilvēks ir atkarīgs no dabas, tāpat kā daba no cilvēka.
„Daba ir tik milzīga un debesu velve arī tai tik bezgalīga, ka cilvēks nomirtu klusumu izbiedēts, ja lopu un putnu kliedzieni, zāļu nopūta un koku un ūdeņu balsis viņam nenāktu palīgā.”
„Katra bēru dziesma kapsētā drupināja viņu piemiņu, kamēr beidzot pazuda ir zvans, ir skaņa un palikās tikai zaļš zāļu lauks, ko neredzošām acīm velk pāri daba visiem cilvēku darbiem.”
„Šī nemainīgā debess mala ar visu, kas tajā atradās, bij tik spilgti iegājuši šo ļaužu atmiņā, ka tiem likās- šie koki aug pie viņu dvēseļu apvāršņiem.”
„Šiem kokiem katram bija sava balss, un tā izteica viņu caur mūžiem klīstošās, nemainīgās dvēseles.”
Augu salīdzinājums ar cilvēkiem.
Poēmā tik daudz tiek aprakstīts dabas tēlojums, ka pat neizprotami, kas vērtēts augstāk- cilvēks vai daba.
„Jo augi, tāpat kā cilvēki, dienu dzīvodami savrup, nakti mīl sakļauties kopā.”
„Tikai tālumā pie kāda lazdu krūma kāpa augšup zilgans dūmu stabs, kur tādi pat sienu pļāvēji..”…
