„Pieminētā dienā ap pulksten astoņiem vakarā iegāja Liena pie Gaitiņiem. Viņa bij skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm, pašos jaukākos dzīvības gados jeb viskrāšņākā ziedonī. Laipnība, līdzcietība un jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lūpām bij tik skaisti kā rīta blāzma pie debesīm, un nereti zibēja viņiem cauri asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņa it kā patlaban lecošas saules stari. Caur savu brīvo, drošo un jautro izturēšanos viņa nebij nekur sveša, bet tika uzlūkota visur kā par mājas bērnu. Kur vien Liena parādījās, tur skumjas bēga kā nakts no dienas; viņas acis apskaidroja aptumšotus vaigus, viņas sirds sasildīja izdzisušas krūtis, un viņas valoda modināja atbalsis arī pašā tuksnesī. Tāpat Gaitiņiem arī tagad izlikās, it kā vina ienākdama, jauku labvakaru dodama un pajokodama būtu ienesusi tiem šaī vakarā uguni viņu istabā, kaut gan tiem uguns dega jau labu brīdi. Lienas apģērbs bij tagad, priekš ziemas laika saucams gandrīz par vieglu - pār pussvārciņiem krustiski ap pleciem vilnains lakats un ap galvu nātns dzeltains lakatiņš, - bet šis apģērbs vēl it kā piepalīdzēja viņas auguma slaikumu un cēlumu pilnam izrādīt.”
1. daļa, 5. nodaļa, 94. lpp.…
