Dzejoļa liriskais es.
Liriskais „es” šajā Vizmas Belševicas beznosaukuma dzejolī ir attēlota kā maiga un jutekliska būtne, kura rūpējas par kādu vientuļu būtni, kura ir noskumusi un bez jebkāda dzīvesprieka sevī.
„Tu biji kails un vēju aplauzts koks ..”
Liriskais „es” tēlaini apņem vientuļnieku ar savu sirsnību un paliek tam blakus un aizdzen vientulību prom, lai šis vientulības pārņemtais spētu atkal, kā teikt, justies dzīvs.
„Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets,
Un putni lizdo zaļo lapu ēnā.”…
