To emblēmu vidū, kas pastāv mūsu sabiedrībā, ir arī runājošā seksa emblēma. Kādā rotaļā, kurā bauda jaucas ar to, kas nenotiek labprātīgi, patvaļīgo un saprašanās – ar inkvizīciju, tas liek seksam runāt patiesību par sevi un par citiem. Ir milzīga kāre zināt par seksu, apsēsties par to iztaujāt, nepiesātinātiem to uzklausīt un dzirdēt par to runājam, izveicīgie izdomāt visādus maģiskos gredzenus, kas varētu sagraut seksa noslēpumainību. Ir ļoti svarīgi, lai varētu izvilināt no šīs mūsu pašu daļiņas ne vien baudu, bet arī zināšanas un visu šo smalko rotaļu, kas starp tām pārvietojas: zināšanas par baudu, bauda no zināšanas par baudu, bauda – zināšanas. Nu jau vairākus simtus gadu tas ir novietots iespaidīgas zināšanas petīcijas centrā. Dažu gadsimtu laikā mēs (cilvēce) esam novesti pie jautājuma – kas mēs esam – uzdošanas seksam. Pat ne tik daudz seksam – dabai, bet gan seksam – vēsturei jeb seksam – nozīmei, seksam – diskursam. Mēs paši esam novietojušies zem seksa zīmes. Nu jau gadsimtiem ilgi neskaitāmi miesas teorētiķi un praktiķi ir veidojuši no cilvēka valdonīga un inteligibla seksa radījumu. Sekss ir visa pamatā. …
