Esmu izvēlējusies aprakstīt 2 (gandrīz jau 3) gadus jaunu meiteni, kuras vārds ir Marija.
Marijas pieteikšanās nebija plānota, taču, aprodot ar domu, ka ģimenē ienāks bērns, viņa tika ļoti gaidīta.
Psihologi šo bērna vecumu sauc par agrīno bērnību. [4,62]
Meitene šķiras no vecākiem bez grūtībām un neturas audzinātāju tuvumā pārāk cieši. Viņa droši skatās pieaugušajiem acīs un prot izvēlēties aktivitātes bez īpašas palīdzības. Marija labprāt visu dara pati, taču ir reizes, kad viņa pieprasa īpašu uzmanību no vecākiem.
Ir reizes, kad var novērot, ka meitene dara tieši tāpat kā viņas mamma, piemēram, kad ejot ārā ir jāuzvelk zābaciņi, tad viņa apsēžas uz dīvāna, ja ir jāizmet kāds papīrs, tad to iemet papīrgrozā. „Pieaugušais šajā laikā ir atdarināšanas etalons, prasmju un iemaņu eksperts, palīgs, kopīgas darbības organizētājs.” [4,69]
Mamma daudz runā ar meitiņu, pieskaras, uztur acu kontaktu. Pozitīva, emocionāla atzīšana bērnā attīsta drošības izjūtu, pārliecību pār sevi.…
