Cik pie tevis ir savādi silti.
Kaut tik es neaizsēdētos pārāk ilgi,
Jo es nezinu pie tevis, cik pulkstens.
Mani putni
Bieži vien aizmirst, ka ir gāju putni,
Un tava debess
Ne reizi nav viņiem to atgādinājusi...
1.Motīvs - mīlestība; liriskais es nepārprotami ir iemīlējies. Viņš jūtās labi pie šī otra cilvēka, viņš mīl. Par to visizteiksmīgāk liecina pirmais pantiņš. Tā jūtas cilvēks, kas mīl.
2.Liriskā es pārdzīvojumi – liriskais es mīl. Viņš vēlas būt kāda cilvēka tuvumā un viņam ar to kopā ir labi. Šim cilvēkam līdzās esot, liriskais es aizmirstas. „Jo es nezinu, cik pie tevis ir pulkstens”. Tomēr, liriskais es apzinās, ka šīs attiecības agri vai vēlu beigsies ar šķiršanos. Viņš gan cenšas par to nedomāt, novirzīt domas, tomēr, patur to prātā. Viņš apzinās, ka iemīlēšanās burvība un eiforija reiz beigsies un sāksies rutīna. To liriskais es nevēlās piedzīvot. Viņa valda neapslāpējamas iekšējās, emocionālās un garīgās brīvības alkas, ko simboliski attēlo arī putni un debesis. Liriskais es alkst pēc kvalitatīvām, mīlošām un siltām attiecībām. Simboliski tiek runāts par tukšiem būriem un dziesmām, kuru ir maz, bet tās ir par siltumu. Patiesībā tiek runāts par jūtām, par nevēlēšanos iesaistīties seklās un pliekanās attiecībās. Vieta ir, bet liriskais es iesaistās tikai tajās, kas nes ko paliekošu, ko tādu, no kā var ko gūt. Kaut vai tikai uz vienu mirkli.…
