Rotaļu sociālo būtību pirmais pamatoja G.Pļehanovs. Viņš uzsvēra, ka rotaļas saturu nosaka sabiedriskie apstākļi, apkārtējo cilvēku darbs. Bērns uzreiz nepiedalās, neiesaistās darbā, vispirms viņi rotaļās attēlo šo pieaugušo darbu un tikai pēc tam paši iesaistās. Tātad rotaļa ir sociāla gan pēc rakstura, gan pēc izcelšanās. G.Pļehanova domas par rotaļas attīsta D.Elkoņins. Viņš „rotaļas attīstības vēsturi apraksta saistībā ar sabiedriskajām attiecībām un bērna stāvokļa pārmaiņām sabiedrisko attiecību sistēmā. Cilvēks agrajā attīstības periodā, kad ražošanas līmenis bija zems un cilvēku eksistences līdzeklis bija medniecība, bērni agri sāka piedalīties pieaugušo darbā. Kad radās sarežģītāki darbarīki, bērnus jau vajadzēja darbam sagatavot, tādēļ pieaugušie darināja dažādus maza izmēra darbarīkus.”[1;14]
Radās rotaļas, ar kuru palīdzību bērni apguva nepieciešamās iemaņas.
XIX gs. un XX gs. sākumā bija izplatītas vairākas rotaļu teorijas:
K.Gross uzskatīja, ka rotaļa ir jaunā organisma neapzināta sagatavošanās dzīvei. Rotaļas avots – instinkti, respektīvi, bioloģiskie mehānismi.
K.Šillers un G.Spensers uzskatīja rotaļu par vienkāršu uzkrātās enerģijas pārpalikuma patēriņu.
Savukārt, Z.Freids uzskatīja, ka bērnu rotaļāties pamudina viņa personiskā nepilnvērtības izjūta. Nevarēdams īstenībā būt ārsts attēlo šo lomu rotaļā.
…
