Vilis Plūdonis bija viens no gadsimta sākuma dzejas reformētājiem - un arī viens no tiem, kuri nepiederēja ne pie kāda literārā virziena. Plūdonis ir drūmi eksaltēts dzejnieks - daudzi dzejoļi veltīti mūžīgajai memento mori! tēmai. Tālab viņa dzejā bieži ienāk viņsaules un vizionārās pasaules motīvi, kas līdz Plūdonim bija sastopami tikai pseidomitoloģisku konstrukciju skatā.
Plūdonis kļuva pazīstams gadsimtu mijā ar alegoriskajām poēmām Divi pasaules (1899) un Atraitnes dēls (1901). Tie ir sižetiski dzejojumi, kurus var uztvert arī kā “bērnišķīgu simbolismu”: spēles ar pašradītiem simboliem tajos gan ir, tomēr tās ir pārlieku viennozīmīgas, un poēmas paliek triviālu alegoriju līmenī. …
