Vadoņus bija jāciena, jāgodina un jāklausa. Tādēļ viena no mākslas iezīmēm totalitārismā bija daudzās gleznas un daiļliteratūra, kurās attēloti vadoņi vai kādi alegoriski tēli – laimīgi bērni, karavīri, spēcīgi sportisti. Un, protams, gleznas parasti papildināja kāds uzrunājošs, aicinošs teksts.
Nobeigumā esejai gribētu pateikt, ka, rakstot šo darbu, es uzzināju daudz jauna par mākslu totalitārisma ideoloģijā, kā, piemēram, to, ka ir uzskati par totalitārisma rašanos no avangardisma, kas man likās, protams, diezgan nereāli, kā arī to, ka sociālistiskajam reālismam bija tik liela nozīme totalitārisma ideoloģijā Padomju Savienībā. Tika minētas arī jau pazīstamas lietas, kā, piemēram, propaganda mākslā, ar kuras palīdzību tika iespaidoti cilvēki un spiesti ticēt meliem, kā arī visa veida mākslinieciskie darbi, kuros tika iekļautas līderu bildes, saukļi un dažādi simboli, kas cilvēkiem lika domāt, ka viņi dzīvo ideālā valstī, kur viss ir ļoti labi, ka ne par ko nav jāuztraucas un, protams, ka tā būs visu laiku. Secinot, par visu minēto, varu teikt, ka mākslai totalitārismā bija ārkārtīgi liela nozīme, jo tā tika propagandēta un ar mākslas palīdzību cilvēkiem tika ”izskalotas smadzenes”, viņu domāšanu un uztveri regulēja totalitārisma ideoloģija, par savu galveno ”ieroci” izmantojot mākslu.
…
