-
Cilvēki ar kustību traucējumiem
Novērtēts!
„Aptauja, kuru veicām invalīdu biedrībā „Aplis”, parāda, ka lielākā daļa cilvēku ar kustību traucējumiem ir psiholoģiski nobrieduši aktīvai rīcībai. Lai gan par būtiskākajiem iemesliem, kas traucē atrasties sabiedrībā, respondenti minēja dažādus fiziskus šķēršļus un materiālās grūtības, sava vieta bija arī vairākiem subjektīvas dabas iemesliem. Tā 20% aptaujāto par būtisku iemeslu min kautrīgumu; 15% izjūt atstumtību, 15% traucē apkārtējo attieksme. Rezultātā šķietamās un esošās pretrunas var novest pie tā, ka personības struktūra pamazām pārkārtojas un cilvēks dara tikai , ko vajag, nevis to, ko vēlas. Tādējādi deformējas viņa aktivitāte, zūd griba, iniciatīva un individualitāte.” [2, 200] Pēc aptaujas var redzēt, ka visas problēmas summējas un cilvēkiem ar kustību traucējumiem rodas arī zema pašapziņa, kas rodas no atstumtības sajūtas, no tā, ka apkārtējie cilvēki nevēlas pieņemt savādākos savā vidū.
Man gribētos ticēt, ka tomēr sabiedrība mainīsies uz labo pusi un cilvēks būs vērtība, vienalga kāds tas arī nebūtu. Cilvēks ir vērtība pats par sevi un to nevar iedalīt kādā kategorijā. Nošķiršana fiziski arī veicina nošķiršanu garīgi un tas ir ļoti bīstami, jo degradē un grauj cilvēku. Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz laimīgu dzīvi un es ticu, ka tas ir sasniedzams, tikai ir nepieciešams liels darbs.
…
Domājot par kādu problēmu rakstīt šo darbu, nejauši manās rokās nonāca žurnāls „Mans mazais”, kurā bija raksts par māmiņām, kuras audzina bērnus ar cerebrālo trieku. Kā viņas tiek galā, kādas ir problēmas un vēlmes. Un tā kā viens no kustību traucējumu veidiem ir bērnu cerebrālā trieka, tad izvēlējos nedaudz pieskarties šai problēmai. „Cerebrālā trieka ir muskuļu kontroles traucējumi, kuru rezultātā rodas grūtības noturēt ķermeni pareizā stāvoklī. Tā pamatā ir neliels smadzeņu daļas bojājums, kas radies grūtniecības periodā vai drīz pēc bērna piedzimšanas.” [5, 69] Man radās interese sīkāk apskatīt tieši šo problēmu un redzēt kāda tad ir situācija šajā jautājumā kaut vai tepat Rīgā. Es aptaujājos vai kāds no kolēģiem nezina, kur es varētu iepazīties ar šo problēmu sīkāk, kur es varētu reāli redzēt kā tad notiek darbošanās ar šādiem bērniem, man ieteica apmeklēt invalīdu rehabilitācijas centru "Mēs esam līdzās”.