Administratīvā procesa tiesības ir kārtība, kā, izejot administratīvā procesa stadijas, var panākt materiālo tiesību normu pilnīgu īstenošanu, tās ir tiesības, kas nosaka administratīvās lietas virzību. Ar administratīvo procesu visbiežāk lietotā nozīmē saprot administratīvo aktu izdošanas, apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību.
Aplūkojot administratīvo procesu no struktūras viedokļa, izšķir divas izpausmes:
tas ir ārējs process, kas noris starp iestādi, kura apveltīta ar noteiktām publiskas varas pilnvarām, un fizisko vai privāto tiesību juridisko personu;
administratīvā procesa izpausme ir iekšējs process, kas notiek, starp iestādēm risinot piekritības jautājumus, ievācot ziņas un tml. 1
Ar administratīvā procesa stadijām var saprast administratīvās lietas virzību caur atsevišķiem posmiem, katrā no tiem administratīvā procesa dalībniekam veicot paredzēto. Katrā stadijā ir specifisks subjektu sastāvs, ievācamā un izmantojamā informācija, sastādāmie dokumenti, pieņemtie lēmumi, veicamās darbības. Lai pārietu no vienas stadijas pie nākamās, bez faktiska pamata jābūt arī procesuālam pamatojumam (piemēram, oficiālam dokumentam), kas satur informāciju par nepieciešamo darbību faktisko pamatu.2
Administratīvajā procesā iestādes rīkojas, lai risinātu administratīvo tiesību jautājumus.…
Administratīvo aktu process – reglamentē individuālo administratīvo aktu izdošanas un pārsūdzēšanas kārtību valsts iestādēs un tiesā. Līdzīgi tam, kā kriminālprocess un civilprocess nodrošina krimināltiesību un civiltiesību materiālo normu realizāciju, administratīvo aktu process nodrošina administratīvo materiālo normu realizāciju. Administratīvo aktu process balstās uz tādiem vispārējiem principiem kā atklātība, informācijas pieejamība, tiesības būt uzklausītam, tiesības uz patstāvību u.c.
