-
Mocarts "Rekviēms"
Rodas ass dramatisks kontrasts. Pāreja uz Lacrimosa. Tur kopmonists parādījis novatorismu harmonijās: sākot ar vārdiem “Oro supplex et acclinis” (“Lūdzu es un pazemojos”), ar enharmonismiem un pamazinātiem septakordiem notiek lejupejošas hromatiskās modulācijas – a moll-as-moll; g moll-ges moll – f dur. Šāda pakāpeniska tonalitāšu pazemināšana un tritonu gājieni rada dziļākā bezdibeņa iespaidu, tas ir arī diezgan rets 18. gs. mūzikas piemērs, kas harmonija izmantota kolorīta radīšanai.
Lacrimosa daļa ir visā darbā liriskākā – var teikt, liriski dramatiskā kulminācija. Vijoļu intonācijās skan vaidi, un uz šī fona korī dzird skumju pilnu minora melodiju.
Mocarta Rekviēmā pārsvarā noskaņa ir traģiska un sērpilna. Taču ir arī kontrastējošas daļas – kvartets Benedictus, daļas Sanctus; Osanna in excelsis.
Mocarta Rekviēms – lielā komponista pēdējais skaņdarbs, viņa “gulbja dziesma” – pieder pie pasaules dižākajiem kultūras pieminekļiem. Pilns dramatisma, sēru un cerību, Rekviēms atradīs vietu katra klausītāja sirdī.
…
Rekviēms– ir ciklisks skaņdarbs korim, vienam vai vairākiem solistiem ar ērģeļu vai orķestra (no 17. gs.) pavadījumu, kas radies viduslaiku katoļu polifonajā baznīcas mūzikā. Tāpat ir arī sēru mesa - kora skaņdarbs, kas rakstīts latīņu valodā un tiek atskaņots katoļu, kā arī luterāņu baznīcās........ .......Pirmais daudzbalsīga rekviēma paraugs, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir Johannessa Okehema rekviēms (15. gs. otrajā pusē). No 16.-18. gs. radītajiem rekviēmiem jāatzīmē Džovanni de Palestrīnas, Orlando di Laso, Frančesko Kavalli, Ādolfa Hases, Nikolo Jomelli u.c. komponistu darbus. 18.-19. gs. vairāku ievērojamu komponistu daiļradē rekviēms.........Mocarta Rekviēms re minorā – pēdējais, nepabeigtais komponista skaņdarbs, pie kura viņš strādāja līdz pat savai nāvei – ir sēru mesa ar kanoniskajiem latīņu tekstiem.....1791. gada jūlijā Mocarts saņēma neparastu pasūtījumu: pie viņa mājās ieradās nezināms sūtnis, kurš ar
