Lielākā administratīvā teritoriālā vienība Livonijā bija Livonijas ordeņa valsts, kura vadība bija pakļauta Vācu ordeņa vadībai, tomēr vācu likumi Livonijā nebija spēkā. Ordeņa valsti pārvaldīja mestrs kā zemes kungs pēc tā dēvētajām ″iekarotāja tiesībām″, un tā bija iedalīta vairākos militāri administratīvos novados – komturejās un fogtejās, kas savukārt dalījās sīkākās vienībās – draudžu novados un pilsnovados, turklāt abas šīs vienības parasti bija vienā un tajā pašā teritorijā. Paša Livonijas ordeņa struktūra bija sadalīta vissīkākajos amatos, sākot no vadītāju līdz pat karaspēka sadalei.
Tā kā par termina feodālisms skaidrojumu vēsturnieki nav vienojušies par kopēju, nereti tā vietā lieto jēdzienu lēņu sistēma. Bīskapi kā reliģiskie darbinieki, kuriem nebija ne sava karaspēka, ne īpašu cilvēku administratīvajam darbam, savās teritorijās izlēņoja lielākus vai mazākus apgabalus un pat veselus novadus vasaļiem – laicīgajiem bruņiniekiem, kuru pienākums bija nodrošināt konkrētās bīskapijas aizsardzību un piedalīties ar savu karaspēku senjora rīkotajos militārajos pasākumos.…
