4. CILVĒKA TIESĪBU AIZSARDZĪBA
Vairākās pasaules valstīs iedzīvotāju vairākums joprojām ir pakļauts sociālai, nacionālai un cita veida netaisnībai un nelīdztiesībai. Genocīds, aparteīds, sievietes un vīrieša nelīdztiesība, rasisms, vergu tirdzniecība, bezdarbs. Cilvēka tiesību aizsardzība ir mūsdienu starptautisko tiesību aktuāla problēma. Iedzīvotāju tiesiskais stāvoklis nav noregulējams tieši ar starptautisko tiesību normām. Starptautiskās tiesības šeit ir tikai rosinātājas, jo valstīm pašām saskaņā ar savu suverenitāti ir jāizdod savi likumi savā teritorijā, jāievēro savas no starptautiskajiem līgumiem izrietošās saistības, lai savā teritorijā risinātu šo problēmu. Tā kā personas tiesību un pienākumu noteikšana ir valsts iekšējā kompetencē, valstīs ar starptautiski tiesiskiem līdzekļiem nav viegli izbeidzams ne aparteīds, ne rasu diskriminācija.
Attiecībā uz individuālo sūdzību izskatīšanu tad Pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām ietvaros, ja Pakta dalībvalstis, kas kļūst par Protokola dalībniecēm, atzīst Cilvēka tiesību komitejas kompetenci pieņemt un izskatīt ziņojumus no tās jurisdikcijā esošajām personām, kuras apgalvo, ka tās ir kļuvušas par upuriem sakarā ar to, ka dotā dalībvalsts pārkāpusi kādu no Paktā minētajām tiesībām. Komiteja nepieņem nevienu ziņojumu, ja tas attiecas uz dalībvalsti, kura nav Protokola dalībniece.
Sūdzība ir jāiesniedz personai, kura uzskata, ka tās Paktā noteiktās tiesības ir pārkāpusi valsts, kuras jurisdikcijā persona atrodas. …
Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām). Šīs tiesības nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem pret indivīdu.Pie cilvēktiesībām pieder tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību, aizsardzību pret diskrimināciju, aizsardzību pret iejaukšanos privātajā un ģimenes dzīvē, tiesības uz izglītību, pilsonību, domu, apziņas un reliģijas brīvību, pārliecības brīvību un tiesības paust savus uzskatus, miermīlīgu sapulču un asociāciju brīvību, sociālo nodrošinājumu un citas tiesības.Ne visas cilvēktiesības ir absolūtas. Atsevišķos gadījumos dažas no tām valsts var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir likumīgs (leģitīms) mērķis un ierobežojums ir samērīgs.Cilvēktiesības nav tikai tiesības vien, tās ietver arī pienākumus. Viens no šādiem pienākumiem ir ievērot ar citu līdzcilvēku tiesības.Cilvēktiesības ir ikvienam cilvēkam neatkarīgi no viņa rases, tautības, ādas krāsas, valodas, dzimuma, vecuma, veselības stāvokļa, sociālās izcelsmes, ticības, politiskās pārliecības, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.Cilvēktiesības ir skaidras, precīzas un konkrētas tiesību normas, kas ir ietvertas starptautiskos dokumentos, Latvijas Satversmē un likumos.Cilvēktiesības veido demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatu. Latvijas Republika, jau 1990. gada 4. maijā atjaunojot neatkarību, pievienojās 51 cilvēktiesību dokumentam, tādējādi savu iedzīvotāju un starptautiskās sabiedrības priekšā apliecinot apņēmību sargāt un aizstāvēt cilvēktiesības.
