Senās Ķīnas filosofu politiskie uzskati: Konfūcijs un Laodzi

Mācība par iņ un jan gūst jaunas nianses saistībā ar Taidzi jeb Lielās Robežas teoriju. Tai tiek piedēvēta Visumu regulējoša principa – Absolūta – loma. Ķīniešu uztverē bezgalīgi nevar turpināties pagrimums, kurā iņ un jan ir attālinājušies viens no otra, kā arī to, ka debesis un zeme vienu otru varētu iznīcināt. „Debesis un zeme nav saistītas – tas ir pagrimums”, teikts Pārmaiņu grāmatas komentārā. „Pārmaiņu grāmatas” komentāri liecina, ka tajā rodamā pasaules aina, tās norise principi laika gaitā tiek papildināti ar diviem būtiskiem elementiem – mācību par cji un pieciem pirmelementiem jeb stihijām (ūdeni, uguni, koku, metālu un zemi). Cji nosacīti varētu tulkot kā „dzīvo gaisu”, enerģiju. Tas var sevī iemiesot labo, ļauno, prieku, bēdas un mīlestību. Cilvēka uzdevums ir sekot Ceļam. „Tas, kas tam seko, izdibina labo. Tas, kas to īsteno, izdibina pirmsākumu,” teikts „Sidcidžuanā”. Pastāv uzskats, ka no cilvēka uzvedības ir atkarīga cji kvalitāte un rezultātā – pareizs gadalaiku ritums, nakts un dienas, lietus un saules, iņ un jan maiņa. [2., 111.-112.]
VI-IV gs. p.m.ē. Ķīnā tika iedibinātas trīs galvenās morāli politiskās mācības: daoisms, kura autors bija Laodzi; konfūcisms, kura autors bija Konfūcijs (551.-479. g. p.m.ē.) un tā sekotājs Mendzi (385.-303.g. p.m.ē.); vēlāk Ķinā no Indijas ienāca budisms. Bez tam tika izveidota ķīniešu likumdošanas skola ar valsts, likumu un valdnieka autoritāti un Moti mācība ar tās visaptverošo cilvēkmīlestību.[3., 60.]
Konfūcija filozofija uzsvēra personisko un valdības morāli, un labi saskan ar ķīniešu tradīcijām, kura izpaudās kā pareizāk dzīvot. Vislielāko ietekmi viņa mācība ir atstājusi uz Ķīnu, bet tā ir arī plaši izplatīta Japānā, Korejā un Vjetnamā. Laodzi tiek uzskatīts par senā ķīniešu manuskripta "Daodedzin" (Dào dé jīng) autoru, kas ir viens no būtiskākajiem darbiem ķīniešu filozofijā un reliģijā, īpaši daoismā, taču arī budismā, jo kā Indijas reliģijai tam piemita daudz daoismam līdzīgu koncepciju.…