Viduslaiku filozofijā, kultūrā un vispār katra cilvēka dzīvē ļoti liela nozīme bija Dievam. Tas bija tāpēc, ka tie bija ļoti mainīgi laiki. Cilvēkus apdraudēja gan iekarotāji, gan visādas slimības, kas izvērtās masveidīgas un letālas, gan neražas gadi, kuru laikā gāja bojā vai puse iedzīvotāju. Cilvēkiem bija nemitīga nestabilitātes un nedrošības sajūta. Viņiem nācās meklēt mierinājumu, bet to nevarēja rast šajā nestabilajā cilvēku pasaulē. Tāpēc Cilvēki to meklēja pārpasauliskajā, garīgajā pasaulē - pie Dieva. Izlemt vai ticēt, vai neticēt Dieva eksistencei bija un ir katra subjektīvā izvēle, bet visi vienmēr gribējuši kādus reālākus pierādījumus, kas apstiprinātu viņu ticību vai neticību. Šādus pierādījumus centušies sniegt ļoti daudz filosofu un teologu. Divi ievērojamākie viduslaiku filosofu Dieva eksistences pierādījumi ir Anselma „ontoloģiskais” pierādījums un Akvīnas Toma pieci Dieva atklāsmes ceļi.…
