Nākamais, ko izskatīšu ir aktiera – novērotāja atšķirības. Tās ir, kad mēs vērojam sevi aktieru lomā un savus uzvedības cēloņus meklējam ārpus sevis, kādā situācijā, toties, kad vērojam citus – viņu īpašības piesaistam personīgajajām īpašībām. Piemērs šim atribūcijas "mehānismam" ir, piemēram, tas, ka sarunājoties ar kādu cilvēku, es varu pārdzīvot dusmas, toties vēlāk, atskatoties atpakaļ, brīnīšos: "Kāpēc tad es toreiz dusmojos? Par ko?". Vai arī pateikt mammai : "Mana draudzene nepiekrita dalīties. Viņa ir egoiste." - tātad, draudzenei piemīt īpašība, ka viņa var dažreiz atteikties dalīties, bet es no tā secinu, ka viņa ir egoiste.…
