Jautājums, kas saistīts ar pierādījumiem un pierādīšanu, ir viens no apjomīgiem un sarežģītiem kriminālprocesā. Pierādījumi un pierādīšana tiek regulēti ar kriminālprocesuālajām normām, kuras diezgan būtiski skar cilvēka tiesības un brīvības. Vairākās valstīs jautājums par pierādījumiem un pierādīšanu pat atspoguļots konstitūcijā. Tā Krievijas Federācijas Konstitūcija nostiprināja kā konstitucionālus vairākus tiesvedības principus, kas saistīti ar pierādīšanu un pierādījumiem. Piemēram, konstitūcijas 50.pantā1 otrajā daļā noteikts, ka tiesājot personu nav atļauts izmantot tādus pierādījumus, kuri iegūti pārkāpjot federālo likumu (analoga norma ir ietverta arī Ukrainas Konstitūcijas 62.pantā2). Tātad jau konstitūcijā parādās jautājums par pierādījumu “īpašībām”. Diemžēl Latvijā šis jautājums tik augstā līmenī nav regulēts.
Normas par pierādīšanu un pierādījumiem ir cieši saistītas ar visām parējām kriminālprocesuālo tiesību normām, kas nosaka tiesu procesa uzdevumus un principus, valsts iestāžu kompetenci, procesa dalībnieku tiesības un pienākumus utt. Pierādījumu teorijā izmanto loģikas, psiholoģijas, kriminālistikas, tiesu medicīnas, psihiatrijas un citu zinātņu atziņas. Lielu lomu spēlē arī izmeklēšanas un tiesu prakse.
Pierādījumi nepieciešami, lai noteiktu konkrētajā krimināllietā pierādāmo apstākļu esamību vai neesamību, atrastu vainīgo personu, kā arī nepieļautu, lai pie kriminālatbildības tiek saukta nevainīga persona. …
