Civilas tiesības jābūt katram indivīdam un katrā demokrātiskā sabiedrībā. Tās ir subjektīvas tiesības un neatņemamais elements arī cilvēktiesību mehānismā.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā tika veikti vairāki pasākumi, lai novērstu Satversmes nepilnību. Rūpējoties par Latvijas normatīvo aktu atbilstību starptautisko tiesību normām cilvēktiesību jautājumos, Latvijas republikas Augstākā padome 1990.gada 4. maijā pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos. 1
Nozīmīgākais garants Latvijas Republikā, kas nodrošina tiesību uz īpašumu ir Satversme. 1998. gadā tā tika papildināta ar vairākiem pantiem, ieskatot 105. pantu, kas noteic tiesību uz īpašumu kā ārkārtīgi nozīmīgo cilvēktiesību.2 Civilas tiesības, proti īpašuma tiesības, tiek attīstītas arī Latvijas Republikas Civillikumā trešajā nodaļā.
Īpašums ir juridiskais un sociālais institūts, kas pārvalda sabiedriskās bagātības lietu sadalīšanu un lietošanu indivīdu starpā. “Sabiedriskās bagātības jeb labuma” jēdziens ietver sevī visus priekšmetus un pakalpojumus par kuriem vienmēr kopīgais iespējamais pieprasījums ir lielāks nekā esošais piedāvājums. …
