Kaut gan tas varbūt skan visai baisi, tomēr bailes pavada cilvēku visa mūža garumā: bērnībā, kad jābaidās no bubuļiem – man, piemēram bija “Ūdensvīrs” – milzīgs briesmonis, kurš nav redzams, bet, dzīvojot visa veida dīķos un akās, apēd mazos bērnus, kuri viņam piegājuši pārāk tuvu, jaunībā, kad jābaidās no vienaudžu cietsirdības un atpalikšanas no tik strauji mainīgās modes, pieauguša cilvēka vecumā, kad bailes jau vairs nav tik sveša sajūta, taču nereti cilvēkam liek justies kā mazam bērnam to priekšā, savukārt, vecumdienās – bailes no vientulības, nāves, no nezināšanas.
Arī man, līdzīgi kā lielai daļai cilvēku, bailes nav sveša sajūta. Zinu, kā ir, kad jāiet mājās naktī pa vientuļu meža celiņu pēc draugu lokā jautri pavadīta šausmu filmu vakara, pazīstu arī to sajūtu, kāda rodas staigājot pa nolijušu jumta kori.…
