Starptautiskās attiecības ir veicinājušas sākotnējo Eiropas integrācijas izpratni. Sevišķi integrācijas nozarē dominēja divas teorijas – neofunkcionālisms (neofunctionalism) un starpvaldībisms (intergovernmentalism). Lai arī neofunkcionālistu teorija precīzi iederjējās 20. gs. 50. un 60. gados, sekojošie notikumi mazināja šīs teorijas nozīmi, turpretim sekmēja starpvaldībistu notikumu izskaidrojumus.
1951. gada Parīzes līguma parakstīšanā piedalījās Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande, šis līgums aizsāka procesu, kas vispārīgi tiek pieņemts par Eiropas integrāciju. Process noteica to, ka dalībvalstu ekonomikas un citas politiku veidojošas nozares tiks īstenotas kopīgiem spēkiem, saskaņojot tās. Lēmumi, kurus pieņēma valstu valdības, turpmāk tika lemti sadarbojoties ar citām valstu pārvaldēm un īpaši izveidotām Eiropas institūcijām. Tas bija kas jauns starptautisko attiecību akadēmiskajiem teorētiķiem, kad Rietumeiropas valdības sāka atteikties no nacionālās suverenitātes dažās politikas jomās.
Eiropas integrācija veidoja būtisku izaicinājumu jau esošajām teorijām un veicināja akadēmiska līmeņa diskusiju par valsts lomu šajā integrācijas procesā. Tātad teorijas, kuras izveidojās starptautiskajās attiecībās, dominēja šo diskusiju par Eiropas integrācijas sākotnējiem attīstības līmeņiem, proti, neofunkctionālisms (E. B. Haas 1958; Lindberg 1963) un starpvaldībisms (Hoffmann 1964; 19660).…
